A, ko Tu iemācījies?

Vairs tikai 3 nedēļas palikušas, un jo tuvāk nāk 3.decembris, jo ātrāk tas laiks skrien. Vēl tikko gaidīju 1. novembri, lai saņemtu savu pēdējo „algu” un jau nedēļa pagājusi. Pusdienoju ar savu dzīvokļa biedreni / darba vadītāju. Man līdz vilcienam palikušas divas stundas, bet uz mājām nav vērts vairs iet. Viņa man piedāvā iet palīdzēt tīrīt veco ofisu. Jā, mums ir jauns un skaists ofiss, tik žēl, ka mēnesi pirms braukšanas prom. Pa ceļam uz ofisu atrodas kurpju veikali un kā gadījās, kā nē līdz ofisam netiku un uz vilcienu knapi paspēju. Bet tiku pie jaunām kurpēm un, jā, atkal jau zaļā krāsā. Bet ne par to es gribu stāstīt. Staigājot pa kurpju veikaliem saņēmu jautājumu no savas darba vadītājas:

„Vai tu esi iemācījusies ko noderīgu Bulgārijā un kas būs tas ko tu paņemsi līdzi uz Latviju?”

Es nezināju ko atbildēt, jo nebiju par to domājusi...bet beigās atradu atbildi...

Ja skatās no ieraksta CV, tad neko daudz neesmu ieguvusi, ne man nopietns darbs bija un izrādās bulgāru valoda ir ļoti atšķirīga no krievu valodas un beigās es ne bulgāru, ne krievu valodu iemācījos un paspēju bišk piemirst latviešu valodu. Bet ko labāku kā EVS pašizaugsmei, motivācijai un gribasspēkam neatrast. Es neatceros, kad es pēdējo reizi biju tik motivēta ko darīt. Nav svarīgi vai tā ir istabas iztīrīšana vai nopietni darba meklējumi. Es iemācījos, ka dzīve ir daudz skaistāka un vienkāršāka, ja uz visu skatās pozitīvi. Nu, ja Tev nepatīk tas ko dari, tad nedari to un dari to, kas Tev patīk. Es iemācījos, ka Pasta Carbonara Itālijā un Francijā tiek gatavota citādāka. Es iemācījos, ka ēdot arbūzu, sēkliņas visvieglāk izbakstīt ar zoba bakstāmiem. Es iemācījos, ka cilvēki ir tik ļoti dažādi un ka dažreiz nav vērts censties saprast kāpēc tā ir, bet vienkārši ar to sadzīvot. Es Eiropas kartē vairs nejaucu Balkānu valstu atrašanās vietas. Es iemācījos visnozīmīgākos vārdus itāļu valodā. (esmu gatava apmeklēt futbola spēli). Es iemācījos komunicēt ar cilvēkiem, pat tad ja neviens no mums nerunā kopīgā valodā. Es iemācījos būt laimīga.

Un tas ko es paņemšu sev līdzi uz Latviju, bez mājas vīna, rakijas un sirenes, ir cilvēki. Labi, es koferī viņus neielikšu, bet Facebook, Skype, Whatsapp, video, bildēs, atmiņās un sirdī viņi būs vienmēr. Katrs no viņiem man ir ko iemācījis. Ā, jā, un vēl es nezinu vai tas ir labi vai slikti, bet es esmu kļuvusi emocionālāka. Man jau tagad birst asaras skatoties uz bildēm no šī piedzīvojuma.